LUGELA tradicionālās, oficiālās un pierādījumos balstītās medicīnas sistēmā
Vēsturiska jēdzienu maiņa
Ikdienas valodā senās medicīnas sistēmas bieži sauc par netradicionālām, turpretī salīdzinoši jaunā biomedicīnas modeļa sauc par tradicionālu. No vēsturiskā un terminoloģiskā viedokļa tā ir jēdzienu apgriešana. Tradicionālā medicīna ir zināšanas, prasmes un prakses, ko tautas izveidojušas gadsimtu un gadu tūkstošu gaitā, daudz pirms mūsdienu biomedicīnas.
Tomēr terminu labošana neprasa pretstatīt tradīciju un zinātni. Metodes vecums pats par sevi nav pierādījums ārstnieciskajai efektivitātei, bet arī tradicionālā izcelsme nav iemesls noliegumam. Zinātne pēta uzkrāto pieredzi, nosaka līdzekļa sastāvu, bioloģiskās iedarbības mehānismu, klīniskos efektus, indikācijas, lietošanas veidus un drošības nosacījumus.
Zinātniski korekta terminu nozīme
| Jēdziens | Zinātniski korekta nozīme | Vēsturisks orientieris |
|---|---|---|
| Tradicionālā medicīna | Vēsturiski izveidotas tautu zināšanas un prakses, kas radušās pirms mūsdienu biomedicīnas. | Gadsimti un gadu tūkstoši |
| Mūsdienu biomedicīna | Zinātniska un klīniska sistēma, balstīta uz bioloģiju, fizioloģiju, patoloģiju, diagnostiku un reglamentētu praksi. | Pārsvarā nostiprinājusies 19.–20. gs. |
| Pierādījumos balstīta medicīna | Klinisku lēmumu pieņemšanas metode ar kritisku pētījumu, klīniskās pieredzes un pacienta īpašību izvērtējumu. | Termins: 1991; izplatība: kopš 1992. gada |
| Papildu un alternatīvā medicīna | Prakses, kas lietojamas kopā ar pamatterapiju vai tās vietā. Statusu nosaka lietošanas veids. | Nav vienotas izcelsmes datuma |
Tradicionālā un pierādījumos balstītā medicīna nav pretstati. Pirmā raksturo zināšanu vēsturisko izcelsmi, otrā - to zinātniskās pārbaudes un klīniskās izvērtēšanas veidu. Viens un tas pats ārstnieciskais faktors var būt gan tradicionāls, gan zinātniski apstiprināts.
1910. gads un korekta vēsturiskā secinājuma robežas
1910. gads saistīts ar Abrahama Fleksnera ziņojuma par medicīnas izglītību ASV un Kanādā publicēšanu. Šis dokuments būtiski ietekmēja ārstu sagatavošanas standartizāciju un biomedicīnas modeļa institucionālu nostiprināšanu Ziemeļamerikā. Tas nav mūsdienu vai tradicionālās medicīnas rašanās datums. Zinātniskā medicīna attīstījās jau pirms ziņojuma, un tradicionālās ārstēšanas sistēmas pastāvēja gadsimtiem ilgi.
LUGELA: no tautas pieredzes līdz zinātniskajām zināšanām
Vēsturiskie materiāli liecina, ka LUGELA vairākās paaudzēs tika izmantota ārstnieciskos nolūkos vietējās kopienās. Zināšanas par tās īpašībām radušās empīriski, saglabājušās tautas atmiņā un nodotas daudz pirms laboratorijas un klīniskās izpētes. Tāpēc LUGELA izcelsme atbilst tradicionālās medicīnas starptautiskajai nozīmei.
20. gadsimta pirmā puse LUGELA kļuva par sistemātisku ķīmisko, hidroģeoloģisko, fizioloģisko, farmakoloģisko un klīnisko pētījumu objektu. Izpētīts dabas kompleksa sastāvs, tā stabilitāte, uzsūkšanās īpatnības, ietekme uz fizioloģiskajiem procesiem, vietējā, perorālā un parenterālā lietošana. Rezultāti publicēti monogrāfijās, rakstos, disertācijās un specializētos zinātniskās medicīnas institūtos.
Tika veikta būtiska pāreja: empīriskās zināšanas netika noraidītas, bet pārceltas zinātniskās izpētes jomā. LUGELA ienāca medicīnas praksē ne tikai kā dabas resursi, bet arī kā farmakoloģiskās un klīniskās analīzes objekts.
Valsts un profesionālā atzīšana
Profesora D. V. Džavahišvili monogrāfijā minēts, ka 1945. gadā PSRS Veselības ministrijas Zinātniskā padome atzina LUGELA ārstniecisko ūdeni par unikālu. Autors raksturoja to kā īstu dabas zāļu avotu un uzsvēra, ka LUGELA dabas sastāvs ir sarežģīts un īpaši veiksmīgs ķīmisks komplekss, piemērots lietošanai dabīgā veidā.
Vēsturiskajos bibliogrāfijas materiālos arī norādīts, ka 1946. gadā LUGELA tika iekļauta PSRS Valsts farmakopejā kā unikāls dabisks ārstnieciskais līdzeklis. Turpmākajos gados tās profesionālais statuss tika apstiprināts ar zinātniskiem pētījumiem, klīnisko pielietojumu un regulējošu atļauju aptieku tīklā. Šie fakti liecina, ka LUGELA ir pārsniegusi tikai tautas pielietojuma robežas un ieguvusi atzīšanu PSRS oficiālajā veselības aprūpes sistēmā.
Institucionālās formulējuma precizitāte
Zinātniskā un valsts atzīšana LUGELAI ir dokumentēti fiksēta. Profesora D. V. Džavahišvili monogrāfijā norādīts, ka 1945. gadā PSRS Veselības ministrijas Zinātniskā padome atzina LUGELA par unikālu ārstniecisko ūdeni, bet 1946. gadā LUGELA tika iekļauta PSRS Valsts farmakopejā kā unikāls dabisks ārstnieciskais līdzeklis.
Tādējādi farmakopejas statuss LUGELAI nav pieņēmums, bet vēsturiski fiksēts fakts, kas apstiprina tās oficiālo atzīšanu un iekļaušanu PSRS profesionālās medicīnas sistēmā.
Oficiālais statuss vienmēr attiecas uz konkrētu jurisdikciju un vēsturisko periodu. Tāpēc korekti apgalvot, ka LUGELA ir dokumentēta valsts atzīšanas un regulētas medicīniskās lietošanas vēsture PSRS. Mūsdienu produkta juridiskais statuss konkrētā valstī tiek noteikts ar esošajiem reģistrācijas dokumentiem. Šis juridiskais skaidrojums neannulē vēsturisko atzīšanas faktu.
LUGELA un mākslīgais kalcija hlorīda šķīdums
Augsts kalcija hlorīda saturs izskaidro LUGELA ārējo ķīmisko līdzību ar tā koncentrētajiem šķīdumiem, kuri bija izmantoti medicīnā. Tomēr zinātniskie avoti tieši uzsver: līdzība pamatkomponenta ziņā nenozīmē farmakodinamiskas darbības un ārstniecisko īpašību identitāti. LUGELA ir dabīgs daudzkomponentu komplekss, kura darbība neaprobežojas ar viena ķīmiska savienojuma īpašību summu.
D. V. Džavahišvili monogrāfijā sniegtie eksperimentālie un klīniskie dati pierāda, ka LUGELA vairākos pētītajos efektos pārspēja mākslīgi sagatavoto kalcija hlorīda šķīdumu. Tostarp aprakstīta izteiktāka un ilgstošāka kalcija līmeņa paaugstināšanās asinīs, labāka uzsūkšanās, diurētiska iedarbība, kas trūka salīdzināmajā šķīdumā, kā arī priekšrocības asiņošanas apturēšanas efektu un dažādu klīnisko novērojumu pētījumos. Pamatojoties uz šiem datiem autori ieteica atbilstošās indikācijās dot priekšroku LUGELAI.
Neatkarīgu salīdzinošu apstiprinājumu sniedz I. G. Andguladzes 1961. gada disertācija. Klīniskajās grupās LUGELAS darbība tika salīdzināta ar 10% kalcija hlorīda šķīdumu. Intradermālās trīrainās zilās tests rādīja aktīvās mezenhīmas adsorbcionāli-fagocitārās spējas pastiprināšanos LUGELAS ietekmē nedaudz izteiktāku: vidējais koeficients 21. dienā palielinājās 1,5–1,8 reizes, kamēr kalcija hlorīda šķīduma grupās – 1,3–1,4 reizes.
Zinātniskā salīdzinājuma nozīme
LUGELA nav dabīgā kalcija hlorīda mākslīgā kopija. Salīdzinošie pētījumi rāda, ka tās bioloģiskā iedarbība ir atkarīga no dabiskā komponentu kompleksa veseluma un pēc konkrētiem pētītajiem rādītājiem bija izteiktāka nekā salīdzināmā kalcija hlorīda šķīduma darbība.
LUGELA oficiālajā, papildus un pierādījumos balstītajā medicīnā
Oficiālās, papildus un alternatīvās medicīnas termini raksturo ne vielas izcelsmi, bet tās institucionālo statusu un lietošanas veidu. PSRS LUGELA bija oficiālas zinātniskas izpētes un medicīniskas lietošanas objekts. Mūsdienu praksē tās lietošana kopā ar pamatterapiju ir papildus vai integratīvas pieejas daļa. Tā kļūst alternatīva tikai tad, kad tiek piedāvāta kā aizstājējs pieņemamai ārstēšanai. Tāpēc LUGELA definēšana kā vienīgi alternatīvas medicīnas līdzekli ir vēsturiski un zinātniski nepareiza.
Pierādījumos balstītā medicīna nav atsevišķa ārstēšanas metode. Tā ir medicīnisko apgalvojumu izvērtēšanas metode. Attiecībā uz LUGELU šo izvērtējumu tēma nav dabīgas izcelsmes pieļaujamība, bet gan konkrēti ķīmisko, eksperimentālo, farmakoloģisko un klīnisko pētījumu rezultāti. Pierādījumos balstītās medicīnas termini 1991. gadā neiznīcina agrāk paveikto darbu zinātnisko vērtību, kas tiek noteikta ar metodoloģiju, apraksta pilnību, grupu salīdzināmību, rādītāju objektivitāti un vērojumu reproducējamību.
Zinātniskais LUGELAS apjoms satur datus par sastāvu, farmakodinamiskām īpatnībām, lietošanas ceļiem, indikācijām, devām un novērotajiem ārstnieciskajiem efektiem. Tātad LUGELA ir ne tikai tradicionāla vēsture, bet arī izveidojusies zinātniska biogrāfija, kas ietver laboratorijas pētījumus, eksperimentālu farmakoloģiju, klīniskus novērojumus un valsts atzīšanu.
Akadēmiskais secinājums
LUGELA ir unikāls dabas ārstniecības līdzeklis ar tradicionālu izcelsmi, kura īpašības ir konsekventi pārvietotas no tautas pieredzes uz sistemātiskām zinātniskām zināšanām. Tās sastāvs un bioloģiskā iedarbība ir pētīta ar ķīmiskām, eksperimentālām, farmakoloģiskām un klīniskām metodēm. Pētījumu rezultāti ir atspoguļoti monogrāfijās, zinātniskos rakstos un disertācijās, bet vēsturiskā valsts atzīšana nostiprināja LUGELAS vietu profesionālajā medicīnas praksē.
Salīdzinošie pētījumi ar mākslīgi sagatavotiem kalcija hlorīda šķīdumiem ir principiāli nozīmīgi. Tie rāda, ka LUGELU nevar reducēt uz viena aktīvā komponenta šķīdumu. Tās dabīgais daudzkomponentu komplekss ir ar neatkarīgām farmakodinamiskām īpatnībām, labāku uzsūkšanos un vairākos pētījumos izteiktāku ārstniecisko iedarbību.
Tādējādi LUGELU zinātniski nekorekti ierobežot kā tautas līdzekli, minerālūdeni vai alternatīvu praksi. Tās izcelsme pieder tradicionālajai medicīnai; tās izpētes un atzīšanas vēsture pieder oficiālajai zinātniskajai medicīnas praksei; tās mūsdienu lietošanas veids var ietvert papildus un integratīvu terapiju; tās uzkrātie dati ir pierādījumos balstītas izvērtēšanas priekšmets.
Tradīcija atklāja LUGELU. Zinātne noteica tās sastāvu, pētīja bioloģisko iedarbību un apstiprināja ārstnieciskās īpašības. Oficiālā medicīna atzina to par unikālu dabas ārstniecības līdzekli un iekļāva profesionālajā praksē.
LUGELAS spēks ir dabiskas izcelsmes, daudzgadu pieredzes, zinātniski pierādītas iedarbības un dokumentētas medicīniskās atzīšanas vienotībā.
Galvenie avoti un orientieri
- Pasaules Veselības organizācija. Materiāli par tradicionālo, papildus un integratīvo medicīnu.
- Guyatt G., Cairns J., Churchill D. et al. Evidence-Based Medicine: A New Approach to Teaching the Practice of Medicine. JAMA. 1992;268(17):2420–2425.
- Flexner A. Medical Education in the United States and Canada. Carnegie Foundation for the Advancement of Teaching. 1910.
- Džavahišvili D. V. Minerālūdens «LUGELA»: raksturojums un ārstnieciskās īpašības. Tbilisi: Gruzmēdgiz, 1953.
- Andguladze I. G. LUGELAS minerālūdens ietekme uz aktīvās mezenhīmas funkcionālo stāvokli tuberkulozes gadījumā: medicīnas zinātņu kandidāta disertācija. Tbilisi, 1961.
- Zinātniskie darbi M. Ležavas, G. Gvišiani, E. Kvicaridze un citiem pētniekiem, apkopoti D. V. Džavahišvili monogrāfijā.
- PSRS Veselības ministrijas rīkojums Nr. 409, 1967. gada 19. maijs „Par ārstniecisko minerālūdeņu pārdošanu aptiekās”.